Tas ir ļoti sens stāsts.Pat tad, kad pirms Amerikas pilsoņu kara (1861–1865) ASV bija likumīga vergu parāds, valsts uzstāja, ka pasaulei sevi jāuzrāda kā demokrātisku modeli.Pat asiņainākais pilsoņu karš, ko līdz šim ir izcīnījusi neviena Eiropas vai Ziemeļamerikas valsts, nemainīja savu pašnovērtējumu šajā ziņā.
Un gandrīz divas trešdaļas 20. gadsimta vispazemojošākā un ļaunākā segregācija, ko bieži īstenoja linčošana, spīdzināšana un slepkavības, tika praktizēta visos ASV dienvidu štatos, pat ja ASV karaspēka leģioni acīmredzot cīnījās, lai aizstāvētu demokrātiju bezgalīgos karos. parasti nežēlīgo tirānu vārdā visā pasaulē.
Ideja, ka ASV ir vienīgais demokrātijas un likumīgās valdības modelis visā pasaulē, pēc būtības ir absurds.Jo, ja "brīvība", par kuru ASV politiķiem un ekspertiem patīk bezgalīgi daiļrunīgi runāt, vispār kaut ko nozīmē, tai vajadzētu būt brīvībai vismaz paciest dažādību.
Taču neokonservatīvais morālisms, ko pēdējo 40 un vairāk gadu laikā ir ieviesušas secīgas ASV administrācijas, ir ļoti atšķirīgs.Pēc viņu domām, “brīvība” ir oficiāli brīva tikai tad, ja tā atbilst ASV nacionālajām interesēm, politikai un aizspriedumiem.
Šis acīmredzamais absurds un aklās augstprātības izpausme tika izmantota, lai attaisnotu ASV turpmāko mikropārvaldību un de facto okupāciju valstīs no Afganistānas līdz Irākai un ASV militārās klātbūtnes turpināšanu Sīrijā, kategoriski pretēji Damaskas valdības un starptautisko prasību izteiktajām prasībām. likumu.
Sadams Huseins bija pilnīgi pieņemams Džimija Kārtera un Ronalda Reigana administrācijām 1970. un 1980. gados, kad viņš pavēlēja uzbrukt Irānai un tik ilgi, kamēr viņš cīnījās pret irāņiem asiņainākajā karā Tuvo Austrumu vēsturē.
Viņš kļuva par “ļaunuma un tirānijas iemiesojumu ASV acīs tikai tad, kad iebruka Kuveitā, neskatoties uz ASV vēlmēm.
Pat Vašingtonā vajadzētu būt pašsaprotamam, ka nevar būt tikai viens demokrātijas modelis.
Nelaiķis britu politiskais filozofs Jesaja Berlins, kuru man bija privilēģija iepazīt un pie viņa mācīties, vienmēr brīdināja, ka jebkurš mēģinājums uzspiest pasaulei vienu un tikai vienu valdības modeli, lai kāds tas arī būtu, neizbēgami novedīs pie konflikta un, ja tas būs veiksmīgs, var to var uzturēt tikai daudz lielākas tirānijas īstenošana.
Patiess ilgstošs miers un progress iestājas tikai tad, kad tehnoloģiski attīstītākās un militāri spēcīgākās sabiedrības atzīst, ka visā pasaulē pastāv dažādas valdības formas un ka tām nav dievišķo tiesību iet apkārt, mēģinot tās gāzt.
Tas ir Ķīnas tirdzniecības, attīstības un diplomātiskās politikas panākumu noslēpums, jo tā cenšas veidot abpusēji izdevīgas attiecības ar citām valstīm neatkarīgi no politiskās sistēmas un ideoloģijas, ko tās ievēro.
Ķīnas valdības modelis, ko tik nožēlojis ASV un tās sabiedrotie visā pasaulē, pēdējo 40 gadu laikā ir palīdzējis valstij izkļūt no nabadzības vairāk cilvēku nekā jebkura cita valsts.
Ķīnas valdība ir nodrošinājusi saviem iedzīvotājiem augošu labklājību, ekonomisko drošību un individuālo cieņu, kādu viņi nekad agrāk nav pazinuši.
Šī iemesla dēļ Ķīna ir kļuvusi par apbrīnojamu un arvien vairāk atdarinātu modeli arvien lielākam skaitam sabiedrību.Tas savukārt izskaidro ASV neapmierinātību, dusmas un skaudību pret Ķīnu.
Cik demokrātisku var uzskatīt par ASV valdības sistēmu, ja pēdējo pusgadsimtu tā ir vadījusi savas tautas dzīves līmeņa pazemināšanos?
ASV rūpnieciskais imports no Ķīnas arī ļāva ASV novērst inflāciju un noturēt rūpniecisko preču cenas saviem iedzīvotājiem.
Turklāt inficēšanās un nāves gadījumi COVID-19 pandēmijas laikā liecina, ka daudzas mazākumtautību etniskās grupas visā ASV, tostarp afroamerikāņi, aziāti un spāņi, un indiāņi, kuri joprojām ir “ieslodzīti” savos nabadzīgajos “rezervējumos”, joprojām tiek diskriminēti. pret tik daudzos aspektos.
Kamēr šīs lielās netaisnības nav novērstas vai vismaz ievērojami novērstas, ASV vadītājiem ir slikti turpināt lasīt lekcijas par demokrātiju.
Izlikšanas laiks: 18-18-2021