Tas ir ļoti sens stāsts. Pat tad, kad vergu turēšana Amerikas Savienotajās Valstīs bija legāla pirms Amerikas pilsoņu kara (1861.–1865. g.), valsts uzstāja, ka pasaulei sevi pasniedz kā demokrātisku modeli. Pat asiņainākais pilsoņu karš, ko līdz tam laikam ir cīnījusies kāda Eiropas vai Ziemeļamerikas valsts, nav mainījis savu pašapziņu šajā ziņā.
Un gandrīz divas trešdaļas 20. gadsimta ASV dienvidu štatos tika praktizēta vispazemojošākā un nežēlīgākā segregācija — bieži vien ar linčošanas, spīdzināšanas un slepkavību palīdzību —, pat laikā, kad ASV karaspēka leģioni acīmredzot cīnījās, lai aizstāvētu demokrātiju nebeidzamos karos visā pasaulē, parasti nežēlīgu tirānu vārdā.
Doma, ka ASV ir vienīgais demokrātijas un leģitīmas valdības modelis pasaulē, pēc būtības ir absurda. Jo, ja “brīvībai”, par kuru ASV politiķi un eksperti tik ļoti bezgalīgi runā, vispār kaut ko nozīmē, tad tai vajadzētu būt brīvībai vismaz paciest dažādību.
Taču neokonservatīvais morālisms, ko pēdējo 40 un vairāk gadu laikā ir uzspiedušas vairākas ASV administrācijas, ir pavisam citāds. Viņuprāt, "brīvība" oficiāli ir brīva tikai tad, ja tā atbilst ASV nacionālajām interesēm, politikai un aizspriedumiem.
Šis acīmredzamais absurds un aklās augstprātības izpausme tika izmantota, lai attaisnotu ASV mikropārvaldību un faktisko okupāciju valstīs no Afganistānas līdz Irākai, kā arī ASV militārās klātbūtnes turpināšanu Sīrijā, klaji ignorējot Damaskas valdības izteiktos lūgumus un starptautiskās tiesības.
Sadams Huseins bija pilnīgi pieņemams Džimija Kārtera un Ronalda Reigana administrācijām 20. gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad viņš pavēlēja uzbrukt Irānai un kamēr vien cīnījās pret irāņiem asiņainākajā karā Tuvo Austrumu vēsturē.
Viņš kļuva par “ļaunuma iemiesojumu” un tirānijas ASV acīs tikai tad, kad, neievērojot ASV vēlmes, iebruka Kuveitā.
Pat Vašingtonā vajadzētu būt pašsaprotamam, ka nevar būt tikai viens demokrātijas modelis.
Aizsaulē aizgājušais britu politiskais filozofs Jesaja Berlins, kuru man bija privilēģija pazīt un pie kura studēt, vienmēr brīdināja, ka jebkurš mēģinājums uzspiest pasaulei vienu un tikai vienu valdības modeli, lai kāds tas arī būtu, neizbēgami novedīs pie konflikta un, ja tas izdosies, to varēs uzturēt tikai ar daudz lielākas tirānijas uzspiešanu.
Patiess ilgstošs miers un progress rodas tikai tad, kad tehnoloģiski attīstītākās un militāri ietekmīgākās sabiedrības atzīst, ka visā pasaulē pastāv dažādas valdības formas un ka tām nav dievišķu tiesību staigāt apkārt, cenšoties tās gāzt.
Tas ir Ķīnas tirdzniecības, attīstības un diplomātiskās politikas panākumu noslēpums, jo tā tiecas pēc abpusēji izdevīgām attiecībām ar citām valstīm neatkarīgi no to politiskās sistēmas un ideoloģijas.
Ķīnas valdības modelis, ko tik ļoti nosoda ASV un tās sabiedrotie visā pasaulē, pēdējo 40 gadu laikā ir palīdzējis valstij izvilkt no nabadzības vairāk cilvēku nekā jebkura cita valsts.
Ķīnas valdība ir nodrošinājusi saviem iedzīvotājiem augošu labklājību, ekonomisko drošību un personīgo cieņu, kādu viņi nekad agrāk nav pazinuši.
Tāpēc Ķīnas modelis ir kļuvis par apbrīnotu un arvien vairāk atdarinātu modeli aizvien vairāk sabiedrību. Kas savukārt izskaidro ASV neapmierinātību, dusmas un skaudību pret Ķīnu.
Cik demokrātisku var saukt par ASV valdības sistēmu, ja pēdējo pusgadsimtu tā ir vadījusi savu iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanos?
ASV rūpniecības preču imports no Ķīnas arī ļāva ASV novērst inflāciju un saglabāt zemas ražoto preču cenas saviem iedzīvotājiem.
Tāpat COVID-19 pandēmijas laikā novērotā inficēšanās un mirstības tendence liecina, ka daudzas minoritāšu etniskās grupas visā ASV, tostarp afroamerikāņi, aziāti un latīņamerikāņu izcelsmes iedzīvotāji, kā arī Amerikas pamatiedzīvotāji, kas joprojām ir “ieslodzīti” savos nabadzīgajos “rezervātos”, joprojām tiek diskriminēti daudzos aspektos.
Kamēr šīs lielās netaisnības netiks novērstas vai vismaz ievērojami mazinātas, ASV līderiem nebūtu jēgas turpināt lasīt citiem lekcijas par demokrātiju.
Publicēšanas laiks: 2021. gada 18. oktobris
